Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš meta to pirmo, liktenīgo tomātu, kas sāka La Tomtatina revolūciju? Patiesība ir tāda, ka neviens to nezina. Varbūt tā bija pret Franko vērsta sacelšanās vai karnevāls, kas kļuva nekontrolējams. Saskaņā ar vispopulārāko stāsta versiju 1945. gada Los Gigantes (lielā papīra masas leļļu parādē) festivālā vietējie iedzīvotāji plānoja sarīkot kautiņu, lai piesaistītu sev uzmanību. Viņi uzdūrās turpat esošajiem dārzeņu ratiem un sāka mētāties ar gatavajiem tomātiem. Iesaistījās arī skatītāji līdz situācija saasinājās un pārvērtās milzīgā lidojošu augļu kautiņā. Kautiņa sācējiem bija tomātu pārdevējiem jāatmaksā zaudējumi, bet tas neapturēja tomātu cīņu atkārtošanos un jaunas tradīcijas rašanos. Baidoties no nevaldāmas situācijas saasināšanās varas institūcijas 19. gs. 50. gados ieviesa, tad atslābināja un tad no jauna ieviesa vairākus aizliegumus. 1951. gadā vietējie, kas nepakļāvās likumam tika ieslodzīti, līdz sabiedrības protesti pieprasīji viņus atbrīvot. Slavenākā pretošanās tomātu aizliegumiem notika 1957. gadā, kad aizliegumu atcelšanas atbalstītāji rīkoja tomātu bēres ar visu zārku un bēru procesiju. Pēc 1957. gada vietējā vara nolēma iet līdzi straumei un pieņemt šo dīvaino tradīciju. Lai gan tomāti šajos svētkos ir uzmanības centrā, pirms pēdējās cīņas norisinās vesela svinību nedēļa. Tā ar ielu parādēm mūziku un uguņošanu līksmā Spāņu stilā svin Bunjolas svētos aizbildņus: Jaunavu Mariju un Sv. Luisu Bertranu. Lai stiprinātu sevi gaidāmajai cīņai, tās priekšvakarā tiek pasniegta episka paelja, kas parāda ikonisko Valensijas ēdienu, kas gatavots no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās šajā netraucētajā festivālā ir sava kārtības deva. Organizētāji ir nonākuši tik tālu, ka kultivē speciālu negaršīgu tomātu šķirni tikai šim ikgadējam pasākumam. Svētki sākas apmēram desmitos no rīta, kad dalībnieki steidz paķert šķiņķi, kas ir piestiprināts taukaina staba virsotnē. Skatītāji dziedot un dejojot aplej pūli ar ūdeni. Kad baznīcas zvani sit pusdienlaiku, kravas mašīnas, kas piebāztas ar tomātiem ieripo pilsētā, kamēr saucieni "To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz kulmināciju. Tad līdz ar ūdenslielgabala šāvienu sākas galvenais pasākums. Tā ir zaļā gaisma tomātu saspiešanai un to mešanai enerģiskos uzbrukumos citiem dalībniekiem. Lielas distances tomātu metēji, tieši algotie slepkavas un vidēja attāluma āķa metienu pratēji, lai kāds būtu tavs paņēmiens līdz tam brīdim, kad viss būs beidzies, tu izskatīsies (un jutīsies) pavisam savādāk. Gandrīz stundu vēlāk tomātos samirkušie metēji tiek atstāti spēlēties mīkstajā salsas jūra uz ielas, kurā maz palicis no kaut kā, kas izskatās līdzīgs tomātam. Otrais lielgabala šāviens signalizē cīņas beigas. |