Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš bija tas, kas meta pirmo liktenīgo tomātu, kam bija lemts uzsākt revolucionāro “La Tomatina” kauju tradīciju? Patiesībā to nezina neviens. Varbūt tas notika diktatora Franko režīma nosodītāju dumpja laikā, vai arī svētku karnevālā, kas pēkšņi pārvērtās mežonīgajā kaujā. Vispopulārākā šī notikuma versija apgalvo, ka festivāla “Los Gigantes” laikā (milzīgu papjē-mašē leļļu parāde) 1945. gadā, grupa no dažiem vietējiem iedzīvotājiem vēloties pievērst sev uzmanību, sarīkoja traci svētku vidū. Viņi sameklēja dārzeņu ratus, kas atradās netālu, un sāka mest nogatavojušos tomātus cilvēku pūlī. Visi apkārtējie skatītāji tika iesaistīti ar katru brīdi pieaugošā savos mērogos lidojošo tomātu kaujā. Galu galā šīs kaujas uzkūdītājiem nācās atmaksāt tomātu pārdevējiem visus zaudējumus, tomēr tas nepielika galu jaunu tomātu kauju atkārtošanās reizēm – kā rezultātā tika iezīmēta jaunās tradīcijas rašanās. Norūpējušies par nekontrolējamo kauju atkārtošanos varas pārstāvji sākumā ieviesa striktu aizliegumu kārtību, vēlāk mazināja to un tad atkal atjaunoja 1950-ajos gados. 1951. gadā iedzīvotāji, kas nepakļāvās likuma noteikumiem, tika apcietināti, līdz sabiedrības protesta rezultātā tie tika atbrīvoti. Visslavenākais nekaunības izteikums tomātu kauju aizliegumam notika 1957. gadā, kad sekotāji organizēja izsmejošo bēru procesiju ar tomātu ieliktu zārkā. Pēc 1957. gada vietējā valdība nolēma samierināties, izdeva dažus likumus, saistītus ar kauju norisi, un pieņēma savādu tradīciju. Kaut gan tomātiem ir atvēlēta centrālā vieta, tomēr svētku nedēļa ir veltīta Buņolas svēto, Jaunavas Marijas un Svētā Luisa Bertranda godināšanai, ar ielu parādēm, mūziku un uguņošanu līksmā spāņu manierē. Lai sakopotu spēkus gaidāmajai kaujai tiek pasniegta leģendārā paelja, slavens Valensijas rīsu ēdiens ar jūras veltēm, safrānu un olīveļļu. Mūsdienās šim bezrūpīgajam festivālam ir noteikta sava kārtība. Pasākuma organizatori ir pat nonākuši līdz tam, ka speciāli audzē negaršīgo tomātu šķirni tieši šim ikgadējam pasākumam. Svētki sākas ap pulksten 10 no rīta, kad visi dalībnieki piedalās sacensībās, cenšoties dabūt gardu šķiņķa gabalu, novietotu slidena staba galā. Skatītāji apšļaksta kāpelētājus ar ūdeni no šļūtenes, dejojot un dziedot uz ielas. Kad baznīcas zvans vēsta par pusdienlaika iestāšanos, pilsētiņā iebrauc kravas mašīnas, pilnas ar tomātu kastēm, līdz cilvēku pūļa skandinātais “To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz apdullinošo kreščendo. Tad, ar hidropults šāvienu, centrālais notikums var sākties. Tā ir zaļā gaisma, kas ļauj triekt un mest no visa spēka tomātus, ejot uzbrukumā uz visām pusēm. Garo distanču augstais tomāta metiens, tiešais metiens mērķī un vidējā līmeņa āķa sviediens. Lai kādu tehniku tu izvēlies, pienākot kaujas beigām, tu izskatīsies (un jutīsies) pilnīgi savādāk nekā pirms tam. Aptuveni pēc stundas tomātiem piemirkuši dalībnieki uz ielām spēlē samīcīto tomātu salsas mērcē, kur jau ar grūtībām var atrast kaut vienu veselu tomātu. Otrais hidropults šāviens vēsta par kaujas beigām. |